Kā veidojās Benagil ala: ģeoloģija skaidrota

Daudzi ceļveži saka, ka Benagil ala veidojās pirms 20 miljoniem gadu, taču šī datums pieder miocēna kaļķakmenim ap to, nevis pabeigtajai alai. Kā veidojās Benagil ala ir precīzāk saprotams kā ilga iežu veidošanās, jūras erozijas, griestu sabrukuma un mainīga jūras līmeņa secība.

No kāda akmens ir veidota Benagil ala?

Benagil jūras ala ir izgriezta miocēna kaļķakmenī, kas veidojās aptuveni pirms 20 miljoniem gadu. Tas ir saimniekakmens vecums: cietais materiāls, kurā attīstījās telpa, arkas un gaismas logs. Tas nav precīzi izmērīts vecums pašai alas atverei.

Miocēna laikmets ilga no apmēram 5 līdz 23 miljoniem gadu, novietojot Benagil kaļķakmeni salīdzinoši jaunākajā daļā Algarves ģeoloģiskajā ierakstā. Plašā piekrastes vide ietver arī kaļķakmeni, kas nogulsnējies juras periodā, aptuveni pirms 150–200 miljoniem gadu. Šie vecākie nogulumi sniedz plašāku ģeoloģisko fonu, taču tos nevajadzētu sajaukt ar miocēna kaļķakmeni, kas veido Benagil telpu.

Kaļķakmens ir svarīgs, jo to var pakāpeniski noņemt ar ūdeni, īpaši tur, kur plaisas, gultņu plāksnes vai vājākas daļas dod erozijai ceļu caur akmeni. Atlantijas okeāns tad izmantoja šīs dabiskās atšķirības izturībā piekrastē netālu no Lagoa.

Tātad, īsākais precīzais atbildes variants ir šāds: Benagil ala ir izveidota no miocēna kaļķakmens, kamēr apkārtējā Algarves ģeoloģija ietver daudz vecāku juras kaļķakmeni. Akmens ir ar zināmu aptuvenu vecumu; alas precīzā veidošanās datums paliek nenoteikts.

Kā jūra izgrieza alu

Benagil alas galvenā skulpturējošā spēka bija jūras erozija. Viļņi no Atlantijas okeāna iekļuva vājās vietās piekrastes kaļķakmenī un pakāpeniski tās paplašināja. Tā vietā, lai parādītos kā dobumā vienā notikumā, ala, visticamāk, attīstījās, kad atveres kļuva plašākas, dziļākas un savienotākas ilga laika gaitā.

Vispirms neliela vājība klintī varēja ļaut ūdenim atkārtoti uzbrukt akmenim. Katrs vilnis atnesa spiedienu, izsmidzināšanu un nogulumus pret kaļķakmeni. Vājākas daļas nodilās vieglāk nekā stiprākas, ļaujot šaurai atverei kļūt par plašāku pāreju un galu galā atvērtu telpu.

Šis ir centrālais process jūras alas veidošanā: laterālā erozija strādā iekšā no piekrastes, kamēr erozija griestu un augšējo sienu daļās var paplašināt telpu vertikāli. Rezultāts ir ala, kas ir atvērta jūras ūdenim, bet joprojām saglabā ievērojamu griestu virs tās iekšpuses.

Benagil pludmale nodrošina praktisko sākumpunktu, lai sasniegtu alu pa ūdeni, taču pludmale neizveidoja alu. Ala pieder akmeņainajai piekrastei starp Carvoeiro un Armação de Pêra, Lagoas pašvaldībā, kur atkārtota Atlantijas viļņu darbība veidoja kaļķakmeni.

Process joprojām ir aktīvs principā, lai gan pieejamie fakti nenosaka pašreizējo erozijas ātrumu vai paredzamo alas mūža ilgumu.

Kā Benagil gaismas logs sabruka

Atvere Benagil griestos tiek aprakstīta kā sabrukuma dolīne. Vienkāršiem vārdiem sakot, sabrukuma dolīne veidojas, kad daļa alas griestu sabrūk, atstājot depresiju vai atvērtu logu virs telpas.

Šī atšķirība ir svarīga, jo gaismas logs nebija obligāti izgriezts uz leju ar lietu kā atsevišķs šafts. Tas ir saistīts ar alu zem tā: jūras erozija vājina un paplašina pazemes telpu, un griesti galu galā kļuva nespējīgi atbalstīt sevi šajā punktā. Sabrukums tad savienoja iekšpusi ar atvērtu gaisu.

Alas gaismas logs maina to, kā uzvedas telpa. Saules gaisma iekļūst no augšas, lietus var sasniegt iekšējo pludmali, un gaiss cirkulē gan caur griestu atveri, gan ūdens līmeņa ieejām. Atvere arī atklāj, ka Benagil attīstība ietvēra augšējo eroziju un griestu sabrukumu, ne tikai viļņus, kas uzbrūk klints sejai.

Tādējādi sabrukuma dolīne ir ģeoloģisks clues. Tā reģistrē posmu pēc tam, kad ala jau bija kļuvusi pietiekami liela, lai tās griesti vājinātos. Gaismas logs palīdz izskaidrot, kāpēc apmeklētāji redz telpu atvērtu divās virzienos: sānis uz jūru un uz augšu uz debesi.

Arkas, kas ļauj jūrai iekļūt iekšā

Divas arkas ūdens līmenī ļauj laivām un kajakiem iekļūt Benagil jūras alā. Šīs atveres ir redzamais laterālās erozijas rezultāts, jo viļņi pakāpeniski noņēma kaļķakmeni gar piekrastes seju un izveidoja pārejas uz telpu.

Arkas arī izskaidro, kāpēc Benagil bieži tiek aprakstīta kā tāda, kurai ir gan laterālā, gan augšējā erozija. Laterālā erozija radīja jūras līmeņa piekļuves punktus, kamēr sabrukuma dolīne atvēra griestus virs. Tādējādi ala nav vienkārši tunelis ar caurumu izurbtu caur tās griestiem; tās forma reģistrē eroziju, kas darbojas gar dažādām virsmām.

Viena apraksta identifikācija nosaka Benagil kā vienīgo jūras alu starp Lagos un Albufeira ar gan laterālo, gan augšējo eroziju. Šī salīdzinājums ir noderīgs, jo tas atdala alas divas galvenās atveres pēc procesa. Divas arkas savieno telpu ar Atlantijas okeānu ūdens līmenī, kamēr gaismas logs reģistrē strukturālo sabrukumu augšā.

Atšķirība arī palīdz izskaidrot, kāpēc ala izskatās lielāka no iekšpuses, nekā tās ieejas varētu liecināt. Ūdens varēja turpināt noņemt vājāku kaļķakmeni pēc tam, kad izveidojās pirmā atvere, paplašinot iekšpusi, neizveidojot vienādi lielas piekļuves arkas.

Ko atklāj alas izmēri

Benagil ala ir aptuveni 30 metrus plata tās platākajā punktā, kamēr tās griesti paceļas aptuveni 20 metrus virs ūdens līmeņa. Šie proporcijas norāda uz plašu telpu, nevis šauru piekrastes pāreju.

Platums atspoguļo ilgstošu laterālo eroziju iekšā kaļķakmenī. Kad jūras ūdens ieguva piekļuvi, viļņu darbība varēja strādāt gar telpas sienām un paplašināt vājākas daļas. 20 metru griesti rāda, ka ievērojami griesti palika virs ūdens, pat ja telpa paplašinājās.

Šie mērījumi nenodrošina datumu alai. Tie apraksta tās pašreizējo ģeometriju, kas ir vairāku erozijas un griestu izmaiņu posmu rezultāts. 30 metru platums var ietvert platības, kas paplašinātas pēc pirmās atveres, kamēr 20 metru griesti atspoguļo to griestu daļu, kas nav sabrukusi.

Tuvojoties Svētā Antonija grotam, tas ir aptuveni 20 metrus plats un 15 metrus dziļš, piedāvājot noderīgu salīdzinājumu ar citu izmērītu piekrastes dobumu. Benagil kombinācija ar platumu, augstumu, arkām un gaismas logu padara tās veidošanos vieglāk lasāmu kā trīsdimensiju procesu.

Kā mainīgais jūras līmenis veidoja Benagil

Atlantijas jūras līmeņa paaugstināšanās aptuveni pirms 12,000 gadiem, pēdējā ledus laikmeta beigās, palīdzēja izveidot mūsdienu piekrastes vidi, kurā Benagil ala tiek skatīta šodien. Kad jūra paaugstinājās, iepriekš augstākas piekrastes daļas varēja kļūt pakļautas jūras ūdenim un viļņu darbībai.

Jūras līmeņa paaugstināšanās neizveidoja visu alu pati par sevi. Kaļķakmens jau pastāvēja, un piekrastes erozijai joprojām bija jāpaplašina vājības, jāatver pārejas un jānoņem nestabils materiāls. Paaugstināšanās palīdzēja noteikt, kuras akmens daļas kļuva par aktīvo krastu.

Šī atšķirība ir svarīga, lai izskaidrotu Benagil alas ģeoloģiju. Ala var tikt izgriezta ar jūras eroziju tikai tad, kad jūras ūdens atkārtoti sasniedz attiecīgo akmeni. Jūras līmeņa izmaiņas maina šo kontaktu, pārvietojot zonu, kur viļņi var uzbrukt klints.

Benagil pašreizējās ieejas, ūdens līmenis un iekšējā pludmale pieder pie šīs mūsdienu piekrastes kārtības. Atlantija tagad sasniedz telpu caur divām arkām, kamēr sabrukušie griesti ļauj dienasgaismai iekļūt no augšas. Jūras līmeņa izmaiņas nodrošināja vidi; erozija nodrošināja lielāko daļu formas.

Veidošanās laika līnija, nevis viens notikums

Benagil ala veidojās secībā, nevis vienā dramatiskā mirklī.

Vispirms kaļķakmens tika nogulsnēts juras periodā, aptuveni pirms 150–200 miljoniem gadu, veicinot vecāku ģeoloģisko kontekstu Algarvē. Vēlāk miocēna kaļķakmens, kas veido Benagil jūras alu, attīstījās aptuveni pirms 20 miljoniem gadu, miocēna laikmetā.

Tad sekoja ilgstoša piekrastes erozija. Kad Atlantija sasniedza vājības kaļķakmenī, viļņi paplašināja atveres un noņēma mazāk izturīgu materiālu. Laterālā erozija radīja piekļuvi no jūras un paplašināja iekšējo telpu.

Vēlākā posmā notika daļēja griestu sabrukšana. Sabrukums radīja sabrukuma dolīni, kas tagad veido Benagil gaismas logu. Tas mainīja alu no slēgtas vai daļēji slēgtas jūras pārejas uz telpu, kas ir atvērta gan sānis, gan uz augšu.

Visbeidzot, Atlantijas ūdens paaugstināšanās apmēram pirms 12,000 gadiem palīdzēja izveidot mūsdienu jūras vidi. Precīzu katra posma secību un laiku nevar atjaunot no sniegtajiem faktiem, taču plašā secība ir skaidra: iežu veidošanās, piekrastes erozija, griestu sabrukums un mūsdienu pakļautība jūrai.

Šī laika līnija ir precīzāka nekā teikt, ka ala vienkārši “veidojās pirms 20 miljoniem gadu.” Divdesmit miljoni gadi apraksta miocēna saimniekakmeni, nevis dokumentētu dzimšanas dienu pabeigtajai alai.

Ko zinātnieki nevar precīzi datēt

Precīzs Benagil alas veidošanās vecums nav noteikts. Ģeologi var piešķirt aptuvenu vecumu miocēna kaļķakmenim — apmēram 20 miljoni gadi — bet tas neatklāj, kad sākās pirmā dobumā, kad arkas atvērās vai kad gaismas logs sabruka.

Akmens vecums un alas vecums ir atšķirīgi mērījumi. Kaļķakmens vispirms veidojās kā ģeoloģisks materiāls. Daudz vēlāk jūras erozija varēja izmantot vājības tajā. Telpa varēja paplašināties posmos, kamēr griestu sabrukums radīja sabrukuma dolīni citā alas attīstības punktā.

Precīzs alas vecums prasītu pierādījumus, kas tieši reģistrē šos notikumus, piemēram, datējamus nogulumus, sabrukuma materiālu vai citus ģeoloģiskos marķierus, kas saistīti ar telpas veidošanos. Sniegtā ģeoloģiskā informācija nesniedz tādu datumu. Tā apstiprina saimniekakmens vecumu un apraksta procesus, kas atbildīgi par alas formu.

Šī ir galvenā atbilde uz vecuma jautājumu: Benagil akmens ir aptuveni 20 miljonus gadus vecs, bet pabeigtā jūras ala nevar atbildīgi piešķirt to pašu precīzo vecumu. Plašākais juras kaļķakmens konteksts ir vecāks — aptuveni 150–200 miljoni gadi — un mūsdienu jūras vide tika ietekmēta ar Atlantijas paaugstināšanos apmēram pirms 12,000 gadiem.

Tādējādi alas attīstība joprojām paliek ģeoloģisks intervāls, nevis viens datēts notikums.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai Benagil ala ir tieši 20 miljonus gadus veca?

Nē. Aptuveni 20 miljoni gadi attiecas uz miocēna kaļķakmeni, kas veido Benagil jūras alu, nevis uz precīzi datētu mirkli, kad pabeigtā ala parādījās. Ala attīstījās vēlāk caur jūras eroziju, griestu sabrukumu un mainīgām piekrastes apstākļiem, bet tās precīzs veidošanās datums nav noteikts.

Kas izraisīja caurumu Benagil alas griestos?

Caurums ir sabrukuma dolīne, kas izveidojās, kad daļa no Benagil alas griestiem sabruka. Jūras erozija bija paplašinājusi un vājinājusi alu zem tā; griestu sabrukums tad atvēra alas gaismas logu, savienojot iekšējo telpu ar gaisu virs.

Cik daudz ieejas ir Benagil alai?

Benagil alai ir divas ieejas ūdens līmenī. Šīs divas arkas ļauj laivām un kajakiem iekļūt no Atlantijas okeāna, kamēr atsevišķā griestu atvere ir gaismas logs, kas radīts ar sabrukumu, nevis ūdens līmeņa ieeja.

Vai jūras līmeņa paaugstināšanās izveidoja Benagil alu?

Nē. Atlantijas jūras līmeņa paaugstināšanās aptuveni pirms 12,000 gadiem palīdzēja izveidot Benagil mūsdienu piekrastes vidi, taču erozija veidoja pašu alu. Viļņi paplašināja vājības kaļķakmenī, kamēr vēlāk griestu sabrukums radīja gaismas logu virs telpas.

Kāpēc Benagil ala ir platāka nekā tās ieeja?

Benagil ala ir platāka nekā tās ieejas, jo ilgstoša laterālā erozija paplašināja iekšējo kaļķakmens telpu pēc tam, kad jūras ūdens ieguva piekļuvi. Tās platākajā punktā ir aptuveni 30 metri, kamēr divas ūdens līmeņa arkas paliek galvenās pārejas caur piekrastes akmeni.